Decembris 15, 2007 plkst. 1:57 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Es jūtu…
Pār manu māju svēts miers nolaidies.
Kas atnesis brīnumaino klusumu?
Līdz ar pirmo sniegu tas iestājies,
Un balti enģeli ar gariem zelta matiem
Uz mājas jumta sēž.
Un vakaros loga rūtīs ieskatās,
Lai mājas siltums neizgaistu,
Un ikviena mājinieka sirdī prieka dzirksteli aizdegtu.
Decembris 15, 2007 plkst. 1:44 pēcpusdienā (Atziņas, Es vasarā)
Ak, jaunības trauksmainība!
Ko dari tu ar mani?
Tu dzenā mani pa zvaigžņotām debesīm,
Meklējot vispožāko zvaigzni.
Tu liec man skraidīt pa nakts pļavām,
Un meklēt ceļu vistaisnāko.
Un domāt, darīt – tik daudz tu man liec.
No kļūdām mācību gūt un nepadoties.
Decembris 15, 2007 plkst. 1:15 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Pūkainas un maigas sniegpārslas -
Lido viegli vieglītēm.
Klusums šovakar ir iestājies-
Viss kļuvis tīrs un balts.
Dievs savus enģeļus sūtījis,
Lai tie ar spārniem mirdzošiem,
Pieskartos zemei.
Un šajā vakarā,
Kad liegi krīt sniegs.
Mēs svētību no debesīm saņemam.
Decembris 15, 2007 plkst. 12:59 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Viens miklis vajadzīgs ir visam –
Tik mirkļi studas, dienas, gadus sedz.
Jau sen es pirmās pārslas ieraudzīju -
Tik nesaprotu kurā miklī, kad:
Jau debess zili padebeši spruka vaļā
Jau baltu dūnu segta zeme dus.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Kad piedzimst vējš ar savu elpu stipro
Un darbu dara tikai vienā mirklī.
Jau tikko celtas puteņmājas stāv,
Jau mākoņi ir nolemti, lai snigtu,
Un balti vēju ceļi plaši durvis ver.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Lai Laima rāda ceļu ziemas gājumam.
Un pretī raugās Dievs ar savu baltu vaigu,
Lai katrs redz to tumšā naktī ejam,
Lai redz ikviens, kurš maldu ceļos kuļas,
Lai skata kādai jābūt dvēselei.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Un katrā mostas baltais gaidu laiks.
Drīz mirklis Adventi mums nesīs,
Tik balti, nemanāmi, klusi gaidītu.
Un pirmo spožo svecīti mēs degsim,
Lai mūsu sirdis iesildītu Saulgriežiem.
Decembris 15, 2007 plkst. 12:06 pēcpusdienā (Es vasarā)
Šonakt es sēžu uz sola pie mājas
Un fantāzijā lidinos.
Es sajūtu puķu smaržu saldo,
Kas manu māju savā valstībā ieskāvušas;
Vasaras pilnmēness nakts,
Kad zāle vizuļo kā spožu pērlīšu piebērta.
Debesis kā milzīgā jūrā -
Tumši mākoņu kuģi peld,
Un apaļš mēness virs mana pagalma kokiem dus.
Decembris 15, 2007 plkst. 11:56 priekšpusdienā (Es vasarā)
Mierīgs vakars pieplūst ar baltu un vieglu miglu.
Es sēžu pie atvērtām balkona durvīm
Un izjūtu vakara klusumu.
Vienīgi zālē sienāži čīgā,
Un naktstauriņi vieglītēm dej;
Man patīk vakara miers
Pēc tveicīgās dienas.
Un jūtos tik modri
Pēc peldes upes rāmajā ūdenī;
Es ieelpoju vakara svaigumu
Un jūtu maigas gaisa vēsmiņas pieskārienus.
Šovakar man vairāk nevajag neko,
Jo esmu ar mieru piepildīta.
Decembris 14, 2007 plkst. 10:13 pēcpusdienā (Atziņas)
Tu esi šeit, lai dzīvotu dzīvi – to dzīvi, par kuru tu sapņo. Tu neesi šeit, lai citiem mācītu dzīvi – to dzīvi, kuru gribi dzīvot pats.
Decembris 14, 2007 plkst. 9:56 pēcpusdienā (Atziņas)
Katram cilvēkam ap sevi ir jārada aizsardzības un domu aplis. Cilvēks pats var izlemt, ko izlaist ārpus apļa, ko tajā paturēt, uzņemt un glabāt. Mēs nekad neuzzināsim otra cilvēka domas un noslēpumus, ja viņš būs nolēmis tos paturēt savā aizsardzības aplī. Cilvēka aplī mīt viņa personība, rakstura īpašības, uzskati, problēmas, vērtības un dzīves pieredze. Cilvēkam ir jāzina, ko uzņemt un glabāt savā aplī un ko izmest ārpus tā. Viņam īstajā brīdī ir jāprot uzmūrēt stiprāku sava apļa sienu, ja tuvojas nelaime, un jāielaiž caur apļa sienas durvīm laime. Taču pēc tam steidzīgi jāaizslēdz apļa sienas durvis, lai laime neaizietu prom.
Decembris 14, 2007 plkst. 9:45 pēcpusdienā (Atziņas)
Es ierāvos savas dvēseles visdziļākajā un vistumšākajā stūrītī. Kāpēc gan man būtu jālien ārā? Vai kāds jebkad ir gribējis pasniegt savu silto plaukstu, pateikt mīļus vārdus, pēc kuriem es alku un ar savu drosmi iedrošināt arī mani? Man nekas cits nav vajadzīgs, kā vienīgi tumsa, kurā es varu paslēpties. Viss, kas bijis ir zudis, un es mirkstu asarās.
Taču kāpēc mani sāk apspīdēt gaisma? Tā vilina mani ārā, dod man cerību un spēku. Es nespēju tai pretoties. Gaisma ir stiprkāka par tumsu. Gaismā es kļūstu viegla, manas bēdas saplok un asaras izžūst. Es esmu ceļā uz attīrīšanos un jūtu, ka esmu vajadzīga pasaulei.
Decembris 14, 2007 plkst. 9:30 pēcpusdienā (Es vasarā)
Jūlija viducis,
Īsta tveice,
Ka aukstas vēsmiņas nekur vairs nevar just.
Brieduma laiks,
Kad ābeles pilnas ar dzeltenzaļiem āboliem,
Un tumši sarkani ķirši sārtojas.
To sula saldsskābā
Šo karsto dienu atvēsina.
