Es ierāvos savas dvēseles visdziļākajā un vistumšākajā stūrītī. Kāpēc gan man būtu jālien ārā? Vai kāds jebkad ir gribējis pasniegt savu silto plaukstu, pateikt mīļus vārdus, pēc kuriem es alku un ar savu drosmi iedrošināt arī mani? Man nekas cits nav vajadzīgs, kā vienīgi tumsa, kurā es varu paslēpties. Viss, kas bijis ir zudis, un es mirkstu asarās.
Taču kāpēc mani sāk apspīdēt gaisma? Tā vilina mani ārā, dod man cerību un spēku. Es nespēju tai pretoties. Gaisma ir stiprkāka par tumsu. Gaismā es kļūstu viegla, manas bēdas saplok un asaras izžūst. Es esmu ceļā uz attīrīšanos un jūtu, ka esmu vajadzīga pasaulei.
