Decembris 15, 2007 plkst. 1:44 pēcpusdienā (Atziņas, Es vasarā)
Ak, jaunības trauksmainība!
Ko dari tu ar mani?
Tu dzenā mani pa zvaigžņotām debesīm,
Meklējot vispožāko zvaigzni.
Tu liec man skraidīt pa nakts pļavām,
Un meklēt ceļu vistaisnāko.
Un domāt, darīt – tik daudz tu man liec.
No kļūdām mācību gūt un nepadoties.
Decembris 14, 2007 plkst. 10:13 pēcpusdienā (Atziņas)
Tu esi šeit, lai dzīvotu dzīvi – to dzīvi, par kuru tu sapņo. Tu neesi šeit, lai citiem mācītu dzīvi – to dzīvi, kuru gribi dzīvot pats.
Decembris 14, 2007 plkst. 9:56 pēcpusdienā (Atziņas)
Katram cilvēkam ap sevi ir jārada aizsardzības un domu aplis. Cilvēks pats var izlemt, ko izlaist ārpus apļa, ko tajā paturēt, uzņemt un glabāt. Mēs nekad neuzzināsim otra cilvēka domas un noslēpumus, ja viņš būs nolēmis tos paturēt savā aizsardzības aplī. Cilvēka aplī mīt viņa personība, rakstura īpašības, uzskati, problēmas, vērtības un dzīves pieredze. Cilvēkam ir jāzina, ko uzņemt un glabāt savā aplī un ko izmest ārpus tā. Viņam īstajā brīdī ir jāprot uzmūrēt stiprāku sava apļa sienu, ja tuvojas nelaime, un jāielaiž caur apļa sienas durvīm laime. Taču pēc tam steidzīgi jāaizslēdz apļa sienas durvis, lai laime neaizietu prom.
Decembris 14, 2007 plkst. 9:45 pēcpusdienā (Atziņas)
Es ierāvos savas dvēseles visdziļākajā un vistumšākajā stūrītī. Kāpēc gan man būtu jālien ārā? Vai kāds jebkad ir gribējis pasniegt savu silto plaukstu, pateikt mīļus vārdus, pēc kuriem es alku un ar savu drosmi iedrošināt arī mani? Man nekas cits nav vajadzīgs, kā vienīgi tumsa, kurā es varu paslēpties. Viss, kas bijis ir zudis, un es mirkstu asarās.
Taču kāpēc mani sāk apspīdēt gaisma? Tā vilina mani ārā, dod man cerību un spēku. Es nespēju tai pretoties. Gaisma ir stiprkāka par tumsu. Gaismā es kļūstu viegla, manas bēdas saplok un asaras izžūst. Es esmu ceļā uz attīrīšanos un jūtu, ka esmu vajadzīga pasaulei.
