Decembris 15, 2007 plkst. 1:57 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Es jūtu…
Pār manu māju svēts miers nolaidies.
Kas atnesis brīnumaino klusumu?
Līdz ar pirmo sniegu tas iestājies,
Un balti enģeli ar gariem zelta matiem
Uz mājas jumta sēž.
Un vakaros loga rūtīs ieskatās,
Lai mājas siltums neizgaistu,
Un ikviena mājinieka sirdī prieka dzirksteli aizdegtu.
Decembris 15, 2007 plkst. 1:15 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Pūkainas un maigas sniegpārslas -
Lido viegli vieglītēm.
Klusums šovakar ir iestājies-
Viss kļuvis tīrs un balts.
Dievs savus enģeļus sūtījis,
Lai tie ar spārniem mirdzošiem,
Pieskartos zemei.
Un šajā vakarā,
Kad liegi krīt sniegs.
Mēs svētību no debesīm saņemam.
Decembris 15, 2007 plkst. 12:59 pēcpusdienā (Ziemas sajūtu dzeja)
Viens miklis vajadzīgs ir visam –
Tik mirkļi studas, dienas, gadus sedz.
Jau sen es pirmās pārslas ieraudzīju -
Tik nesaprotu kurā miklī, kad:
Jau debess zili padebeši spruka vaļā
Jau baltu dūnu segta zeme dus.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Kad piedzimst vējš ar savu elpu stipro
Un darbu dara tikai vienā mirklī.
Jau tikko celtas puteņmājas stāv,
Jau mākoņi ir nolemti, lai snigtu,
Un balti vēju ceļi plaši durvis ver.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Lai Laima rāda ceļu ziemas gājumam.
Un pretī raugās Dievs ar savu baltu vaigu,
Lai katrs redz to tumšā naktī ejam,
Lai redz ikviens, kurš maldu ceļos kuļas,
Lai skata kādai jābūt dvēselei.
Viens mirklis vajadzīgs ir visam,
Un katrā mostas baltais gaidu laiks.
Drīz mirklis Adventi mums nesīs,
Tik balti, nemanāmi, klusi gaidītu.
Un pirmo spožo svecīti mēs degsim,
Lai mūsu sirdis iesildītu Saulgriežiem.
